Kurš izdomāja meklēt papardes ziedu? (18+)

Vai, vai nu, Dieviņ,
Nu labi laiciņ',
Nu meitas dzērušas,
Nu pupi vaļā.
Es jauns, kārigs,
Tas gan man patīk.
Kur mēs nu iesim
Savu runu runāt?
Iesim siena šķūnī,
Tur zaļais sieniņš,
Tur salda smaržiņ',
Tur grīda nečīkst,
Tur ļaudis nedzird.
- Vai, vai nu, Dieviņ,
Pēs nācīs laukā!
- Kāds Dievs tev kaitēs?

Es skatos, es raugos,
Kas čīkstēja pabeņķī:
Līga savu kūsi cirpa,
Vācelē ielikuse.

Un tās ir tikai puķītes. Latvieši prata arī skarbāk.

Dancot gribu, nevareju,
Kūsis garš karājās.
Metu kūsi par pleciem,
Ekur viegla dancošana.

Dievs dod prieku, veselibu:
Mazajam bērniņam!
Bērniņš zīda mātes cici,
Māte tēva pipelīti.

Redz, ka felāciju neizdomāja samaitātie deviņdesmito gadu vācu kino industrijas darboņi. Orālā draiskošanās ir bijusi vienmēr. Taču var arī skarbāk. Ja nemaldos termins ir “gang-bang”.

Dari, māte, ko tu gribi,
Man deviņi brūtganiņi:
Trīs nokāps, trīs uzkāpa,
Vēl trīs lūkojās.

Puišu un meitu meņģēšanās ir bijusi vienmēr un fantāzijas cilvēkiem nav trūcis. Tuvībai ir bijusi svarīga nozīme visos laikos, arī mūsu kultūrā. Papardes zieda meklēšana nav tikai fizisks akts. Tā ir savas seksualitātes apzināšana, bauda, ko sagādā divu pretstatu savienošanās un pat vairāk.

Tagad atliek vien novēlēt lustīgus Līgo, atrast papardes ziedu un neaizmirst paķert līdzi lietus mētelīti – ja nu pa Jāņiem atkal līst.

Tautasdziesmu avoti:
Barona un Brīvzemnieka krājums
Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija

Paldies, ka lasīji!
Dakteris

Iesaki arī draugiem!

• Tweet

Atslēgvārdi
dažādība, intimitāte, nerātns, pamatinstinkts, pašsaglabāšanās

12 lapaspuse