Laulības instance – tu lektu, ja zinātu?
Es esmu par attiecībām. Redzu jēgu pavadīt laiku tikai ar sievieti, kuru vēlēšos satikt arī pēc tam un ne tikai seksam. Otru var baudīt tik daudz dažādos veidos. Ja esi atradis sievieti, kuru vērtē pietiekami augstu, lai tērētu laiku uz viņas iepazīšanu un savaldzināšanu, būtu izšķērdība ar viņu pavadīt tikai vienu nakti. Un tomēr esmu pret sabiedrības uzspiesto attiecību modeli un te būs atbilde kāpēc.
Klausoties kārtējo semināru iepatikās viena runātāja ideja – metafora. Tā aizķērās manā prātā un izauga par veselu ideju virkni. Šī metafora ārkārtīgi precīzi apraksta domu, kas manī neartikulēta ir mitusi jau sen. Par tās patiesumu esmu pārliecinājies atkal un atkal. Savā ģimenē, ģimenēs man apkārt un galu galā no nepielūdzamās statistikas datiem.
Vārds „vecmeita” mūsu kultūrā tiek uztverts kā aizvainojošs. Arī vārds „vecpuisis” ir pielīdzināms brunču medniekam – vīrietim, kurš nav spējīgs būt uzticīgs vienai sievietei. Tas vien jau raksturo spiedienu, kas tiek izdarīts uz cilvēku – tev jāprecas, tas ir normāli, tam tā ir jābūt, tā ir cilvēka patiesā realizācija.
Neiedziļināsimies sabiedrības evolūcijā un apstākļos, kad šie uzskati ir veidojušies. Paskatīsimies uz to kā vienkāršu apņemšanos. Precoties abas puses uzņemas grandiozas saistības – mēs taču ar parakstiem apliecinām, ka veltīsim otram savu dzīvi. Tā ir arī liela uzticēšanās pieņemt cilvēku par savu dzīvesbiedru, pavadoni līdz mūža galam.
Manā uztverē to var pielīdzināt lēcienam ar izpletni – tu izkāp nezināmajā, paļaujoties uz to, ka nekas nenoies greizi. Tiem, kas nav lēkuši ar izpletni, iesaku vienkārši aiztaisīt acis un nokrist uz aizmuguri, cerot, ka otrs noķers. Lai gan apzinies, ka viņš to izdarīs un patiesībā risks arī nav liels, maksimums puns uz pakauša, tomēr iekšā vis savelkas un saspringst kā nostiepta stīga. Lēciens ar izpletni ir kādas pārdesmit reizes saspringtāks. Tu apņemies, vārda tiešajā nozīmē, savu dzīvību pakārtot dažām kaprona auklām.
Es vēl nekad iepriekš savā mūžā nebiju bijis tik rūpīgs, pacietīgs un sistemātisks kā lokot savu izpletni. Tagad es iedomājos, vai cilvēki arī laulībām pieiet tik pragmatiski? Aptuvenos skaitļos izsakoties, katra otrā laulība tiek šķirta. Rodas jautājums – vai Tu lektu ar izpletni, ja tava iespēja izdzīvot būtu puse uz pusi? Ja mēs ierēķinām arī nelaimīgās laulības, cilvēkus, kuri visu mūžu paliek kopā, lai gan ir nelaimīgi, statistika ir vēl drūmāka. Tas būtu pielīdzināms neveiksmīgam lēcienam ar izpletni. Izpletnis atveroties sapinās, cilvēks nokrita un paliki invalīds uz mūžu. Šajā gadījumā statistika pārlec tālu pār 60%. Tu lektu ar izpletni, ja tava iespēja veiksmīgi piezemēties būtu ievērojami mazāka, kā satraumēties vai iet bojā?
Paldies, ka lasīji!
Lieliskais
Iesaki arī draugiem!
Atslēgvārdi
attieksme, mīlestība, pašpaļāvība, sabiedrības viedoklis, sociālā dinamika
Pats esmu šķīries un salīdzinājumā ar tavu rakstu – mans izpletnis neatvērās, bet es esmu izdzīvojis un esmu gatavs lekt vēlreiz, jo no iepriekšējās reizes sapratu : par izpletņa stāvokli jāpārliecinās katru dienu, tam ir jābūt prātā katru dienu un arī ja tas neatvērsies – es izdzīvošu, lai citiem pastāstītu kāda ir patiesībā un mēģinātu vēl. Un 1/2 lēcieniem neizdodas, jo cilvēki nav sagatavojušies lēcienam – bet viņi labprāt savā skapī turēs vairākus izpletņus, bet tajā pat laikā baidīsies. Tomēr ja vīrietis baidās no laulības, viņam labāk to nedarīt, jo viņš nevar sievietei dot pašu pamatu – drošību uz vīrieti.
Piekrītu. Un pats labākais, ka statistika ir tavā pusē. Otrās laulības kā likums izdodas par 30% biežāk. Cilvēks izaug un mācās no kļūdām. Tas, ka esi šeit, jau liecina par to, ka mācies, domā un meklē ceļus kā būt labākam.
Laulības ir nedabiski uzspiests rituāls, kur pati doma samaitā attiecības. Ja uz mūžu, tad jau viss – “medību sezona” ir beigusies, nav nepieciešamības partneri noturēt un raisīt viņā interesi. Tas varētu būt iemesls, kāpēc pāri sāk skaidrot attiecības tieši pēc kāzām, daudzi saka , ka sākusies rutīna. Dabiskāk būtu vienkārši dzīvot kopā – mēnesi, gadu vai gadu desmitus, ja vien ir saglabājusies interese vienam pret otru un intīmām attiecībām.
Taisnība. Principā laulībām pozitīvā nozīme ir tikai juridiski – bērnam ir oficiāli vecāki un laulāto kopējā saimniecība ir valsts atzīta. Citādi tas uzliek tikai papildus spiedienu un ierobežojumus, kurus dabiski gribas pārkāpt.